Sandras Martinsones atmiņas par Olīvu ielas piekto namu

  • 16.06 2021 "EcOlive" ziņas

Sandras Martinsones ģimene Olīvu ielā dzīvojusi trīs paaudzēs. Olīvu ielas piektā nama 11. dzīvoklī Sandras vecvecāki ievācās neilgi pēc Otrā pasaules kara – 1947. gadā. Kara laiku ģimene pavadīja laukos, bet pēc kara atgriežoties Rīgā, viņu dzīvoklī bija ievācies kāds padomju armijas oficieris, kurš izskrēja no dzīvokļa ar šaujamo rokās un draudēja nošaut katru, kurš iedrošināsies viņu traucēt ieņemtajā dzīvoklī. Tā Sandras vecmamma un vectēvs palika uz ielas ar mazu bērnu (Sandras mammu) rokās. Toreiz naudas esot bijis tik daudz, lai varētu iegādāties Olīvu ielā mazu vienistabas dzīvoklīti ar virtuvīti un istabiņu.

38c796e375e2f05af87a1c724cee8e92

Torņakalna ielas un Vienības gatves krustojums, 1938. gads.
Fotogrāfija no Sandras Martinsones privātā arhīva.

Ēkas un pagalma izskats. Mazā Sandra ģimenē ienāca 1966. gadā un visu savu bērnību pavadīja spēlējoties un blēņojoties Olīvu ielā, kura gan toreiz izskatījusies pavisam citādāk kā šodien. Arī toreiz, tāpat kā šodien Olīvu ielas piektais nams bijis ar kārtas numuru 5. Bērnībā Sandra gan nav zinājusi, kas ir olīvas, jo padomju laikos tādus brīnumus viņa netika redzējusi. Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas, tikai 1990. gados, kad veikalu plauktos parādījušās olīvas, viņa uzzinājusi kas tās tādas ir un kā tās izskatās.

Sandras vecmāmiņa pie saviem logiem labajā pusē redzami blakus mājas iebraucamie vārti 1956. gads

Sandras vecmāmiņa pie saviem logiem (labajā pusē redzami blakus mājas iebraucamie vārti sētas pusē), 1956. gads. 
Fotogrāfija no Sandras Martinsones privātā arhīva.

Iebraucamie vārti no ielas puses

Iebraucamie vārti no ielas puses, 2018. gada 3. septembris.

Sandra atminējās, ka divstāvu mājai bijušas divas ieejas – abos ēkas galos. Mājā kopā bija 12 dzīvokļi. Tajā pusē, kur dzīvoja Sandra bija pa četriem dzīvokļiem katrā stāvā, bet otrā ēkas pusē – pa diviem, daudz lielākiem dzīvokļiem. Koridorā atradās kopējā tualete – sausā, bet kad ierīkoja ūdensvadu, tad ar nolaižamo ūdeni. Koridora galā, pa tām durvīm, kas no ielas ieiet, bija ar atslēgu aizslēgti katram dzīvoklim plaukti, – ankamberis. Sandra atcerējās: “Tur visādi vīriešu sīkumi glabājās, vadiņi un citas man nesaprotamas lietas, bet tur vienmēr bija arī cūku tauku katliņš, kāds sasālīts cūkas gaļas gabals, ko no laukiem atveda.”

 Sandra Martinsone ar mammu Olīvu iela 1967. 1968. gada ziemā

Sandra Martinsone ar mammu, Olīvu iela 1967.–1968. gada ziemā. 
Fotogrāfija no Sandras Martinsones privātā arhīva.

Olīvu iela

Olīvu iela, 2018. gada 3. septembris.

Zem mājas, kur šodien no pagalma puses arī iet trepītes lejā, bija pagrabs, kurš Sandrai arī palicis spilgtā atmiņā: “Tur katram dzīvoklim bija savs nodalījums, stāvēja zaptes burkas, dārzeņi, kartupeļi. Tur bija arī viens dzīvoklis, kurā kādreiz bija dzīvojuši cilvēki. Es vienmēr pielipu tur pie durvju šķirbas un centos saskatīt, kas tur ir pamests, jo man tas likās baigi, – pagrabā dzīvot.” Uz bēniņiem, kur mūsdienās iekārtoti dzīvokļi, veda šauras kāpnītes, tur nesa izžaut izmazgāto veļu: “Sajūtas augšā bija sirreālas, bailīgu visu padarīja baloži, kas bija apmetušies tur uz dzīvi.”

Olīvu iela 5 fasades puse

Olīvu iela 5 – fasādes puse, 2018. gada 3. septembris.

Mūsdienās pagalms izskatās pavisam citādāk kā Sandras bērnībā – toreiz pagalmu klāja cietzeme un tajā bieži varēja atrast arī visādus štruntus. Tolaik iekšpagalmā, pie ieejas durvīm atradās paliela, melna skolas tāfele ar jumtiņu, uz kuras ar baltu krītu bija uzrakstīti dzīvokļu iemītnieki. Šobrīd tajā vietā atrodas logs. Pagalmā bija iekopti dārziņi, mazi šķūnīši un garāža, bet pagalma vidū slējās pumpis, no kura sievas ņēma ūdeni veļas mazgāšanai. Šodien pagalma mājā atrodas acu klīnika Olīva, bet Sandras mamma Māra atminējās, ka savā laikā tur tikušas audzētas zosis. Gadījās, ka kāda zoss ar tikko nocirstu galvu izbēga un skraidīja pa sētu bez galvas.

Sandra Martinsone Olīvu ielas pagalmā vietā kur mūsdienās ir iekšpagalma sēta 20. gs. 2. puse

Sandra Martinsone Olīvu ielas 5 pagalmā – vietā, kur mūsdienās ir iekšpagalma sēta, 1960.–1970. gadi. 
Fotogrāfija no Sandras Martinsones privātā arhīva.

Olīvu ielas 5 pagalms

Olīvu ielas 5 pagalms, 2018. gada 3. septembris.

Iedzīvotāji. Mājas iemītnieki bijusi raiba publika: “Mana māte, kad sāku viņu izprašņāt – noteica pavisam vienkārši – tur dzīvoja vienas vecenes, kurām nebija ko darīt. Es gan atceros tur arī kādu vientuļu vīrieti, kas man, bērnam, kas salasījies visādu pagrīdnieku romānus un saskatījies padomju propagandas filmas, likās, varēja būt kāds pagrīdnieks, bet drīzāk jau kāds mākslinieciski ievirzīts cilvēks. Mani vecāki tādu pat neesot ievērojuši.” Sandrai atmiņā iespiedusies arī kāda sirsnīga kundze, kura dzīvojusi kaimiņos: “Man kā bērnam mīļa kaimiņtante bija turpat aiz sienas dzīvojošā Rožkaln tante. Viņai viss smaržoja pēc Ulmaņlaikiem – tagad atmiņās to redzu un sajūtu, lai viņai vieglas smiltis.”

Piektajā namā pārsvarā dzīvoja pieaugušie, bērnu bija maz, tādēļSandrai bija draudzene no kaimiņu mājās. Pa visu ieliņu kopā salasījās kāds bariņš bērnu. Arī pa pašu Olīvu ielu pārvietojās diezgan padaudz bērnu, īpaši skolas laikā, jo tuvumā bija latviešu un krievu skolas, bērnudārzs. Sandra atcerējās, ka toreiz bērniem bija formastērpi.

Pārvaldniece. Otrā kāpņu telpā dzīvoja mājas pārvaldniece Grosmanes kundze, kura savus pienākumus pildīja līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Viņa, kā izrādās, esot bijusi visai neganta kundze un sētas bērniem itin nemaz nav patikusi. Pārvaldniece bija iepriekšējo mājas īpašnieku radiniece un liela Latvijas patriote. Viņa klusībā cerējusi, ka padomju laiki drīz beigšoties, tādēļ centās sargāt ēku, lai tā tikpat skaista kā līdz tam nonāktu iepriekšējo saimnieku rokās. Sandra atminas, ka kundze bijusi īpaši barga pret bērniem un neesot ļāvusi bērniem lēkāt klasītes, jo lai to darītu, cietajā zemē bija jāuzvelk režģa līnijas un kundze šo darbību uzskatīja par bezkaunīgu īpašuma bojāšanu, tādēļ bērni spēlējās pie bumbieres, kas auga pie patālāk esošās garāžas.

Oficieris. Pagalma mājā (mūsdienās Olīvu iela 5a), kur tagad ir acu klīnika, tur pirmajā stāvā dzīvoja kāds padomju oficieris ar savu kundzi: “Ofiņš brauca mājās ar savu žigulīti un kundze atlasa halātā viņu pie ziedoša rožu dārza sagaidīja”. Viņa kundze neļāva bērniem ēst vīnogas, kas auga pie viņu loga, bet mazā Sandra atceras, ka tās labi garšoja un bērni tās tik un tā paklusām čiepa no pašas loga priekšas.

Olīvu iela 5a iekšpagalma ēka pie kuras ieejas tika čieptas vīnogas

Olīvu iela 5a – iekšpagalma ēka, pie kuras ieejas tika čieptas vīnogas, 2018. gada 3. septembris.

Komuniste nūdiste. Sandras dzīvoklim pretī dzīvoja kāda liela komuniste vārda Anna Briedis, kura aktīvi darbojusies partijā. Viņai paticis braukt uz nūdistu pludmali un Sandras mammu Māru arī kādu reizi paņēmusi līdzi, bet viņai šis pasākums nav gājis pie sirds, jo tur “plikas vecenes rindā gulējušas un veči ar binokļiem no krūmiem ķīķerējuši”. Tā nu viņa vairs nav braukusi komunistei līdzi sauļoties.

Lietussargs nav parašuts. Sandras bērnībā tikko parādījās televīzija un viņa kopā ar draudzeni noskatījās kā tur lec ar parašutiem. Abas meitenes izdomājušas, ka var izmantot lietussargu un lēkt no šķūnīša, bet lietussargs nebija tas pats kas parašuts un abas palaidnes sāpīgi piezemējās. Ar draudzeni tika darīti arī citi nedarbi – kamēr Sandras vecāki bijuši darbā, abas meitenes dažkārt kūrušas ugunskuru istabas vidū. Tas noticis šādi – viņas noņēma no krāsns riņķus, sameta tur visādus papīrus un kūpināja dūmos desiņas. Kādā reizē skurstenim nav bijusi laba vilkme, dūmi sakrājušies telpā un visa māja gaisā sacelta! Kaimiņi sūdzējās Sandras vecākiem, bet meitene negribēja saņemt rājienu un teikusi, ka bija auksts un viņa mēģinājusi iekurināt krāsni, lai sasildītos.

Vieta kur bērni rāpās pāri žogam lai nokļūtu tolaik Rīgas pilsētas Bērnu klīniskās slimnīcas teritorijā

Vieta, kur bērni rāpās pāri žogam, lai nokļūtu tolaik Rīgas pilsētas Bērnu klīniskās slimnīcas teritorijā, 2018. gada 3. septembris.

Olīvu ielas otrā pusē atradās Rīgas pilsētas Bērnu klīniskā (mūsdienās – Bērnu klīniskā universitātes slimnīca) slimnīca. Kādreiz ēkai apkārt bijis apvilkts koka žogs, bet vēlāk tas nomainīts ar betona sētu. Kāds vietējais zēns izberzējis divus caurumus sētā tā, lai varētu pārrāpties pāri žogam. Bērni līda pāri žogam un klīda pa slimnīcas teritoriju. Tolaik tā bija noplukusi un aiz žoga atradās vecas ātrās palīdzības mašīnas. Bērni rāpās pāri žogam un spēlējās vecajās mašīnās. Mūsdienās slimnīcas teritorija ir sakopta un vecās ātrās palīdzības mašīnas vairs nav, bet pat šodien no Sandras bērnu dienu piedzīvojumiem betona sētā var redzēt caurumus, kur bērni pakāpās, lai pārlīstu pāri sētai.

Rīgā, 2018. gada 12. septembrī
Sandras Martinsones atmiņas